Filmu tehnoloģija: The Continuing Battle of Film vs. Digitāls

Filmai ir noteikta tekstūra, kas ir nepārspējama digitālajām kamerām. Talantīgs redaktors vai kolorists var viegli manipulēt ar digitālajiem kadriem, lai tie vairāk izskatītos pēc filmas, taču tas pēc būtības šķiet pretrunīgi. Vai mēs šādi mainām digitālos kadrus, jo auditorija joprojām nav gatava saskatīt digitālā patieso spēku? Tas ir iespējams. Šķiet, ka tie, kas ir atbildīgi par filmu finansēšanu un izplatīšanu, nav gatavi riskēt ar ieguldījumiem tehnoloģijās, kuras viņi paši nav gatavi pilnībā pieņemt. Taču produkta izskats uz filmas ir iesakņojies mūsu kolektīvajā redzējumā tiktāl, ka mēs to nepamanām, kamēr neredzam kaut ko citu.

Daudzas auditorijas mūsdienās apgalvo, ka izteiksmīgs attēls bez ar filmu saistītās graudainības izskatās labāk. Mērķauditorija attīstās tikpat ātri, cik viņiem tiek piedāvāta tehnoloģija. Taču liels šo kino skatītāju kontingents joprojām vēlas klasisko izskatu neatkarīgi no pašas filmas satura. Šī auditorija vēl kādu laiku nepazudīs — un arī klasiskā filma neizskatīsies.

Būtiskākā atšķirība starp filmu un digitālo var būt redzama uzņemšanas laukumā. Filmu ruļļos beidzas plēve. Digitālajās kartēs pietrūkst vietas. Bet, kad spole beidzas, tas tiek darīts uz visiem laikiem. Kad karte beidzas, to var diezgan ātri izmest un izmantot atkārtoti. Tas vairākos veidos veicina ražošanu finansiāli.

127 stundas guva labumu no digitālās uzņemšanas ainā, kad Džeimss Franko atveido Ārona Ralstona nogurdinošos mēģinājumus izbēgt no laukakmeņa iesprostojuma. Tā vietā, lai ar dažādām pūlēm uzņemtu vairākus kadrus, režisors Denijs Boils ļāva kamerai darboties vairāk nekā stundu. ļaujot patiesām paša Franko personības emocijām kopā ar viņa Ralstona lomu atspīdēt īstākā mode.Sociālais tīklsizmantoja ļoti kāroto RED kameru, lai iegūtu ne tikai mūsdienīgu izskatu, bet arī sniegtu režisoram Deividam Finčeram plašas iespējas uzņemt vairākus attēlus — par ko viņš šaubās.

Neatkarīgi no tā, cik efektīva kļūst digitālā filmu veidošana, vienmēr būs milzīgs filmu veidotāju kontingents, kas dod priekšroku "vecmodīgā veidā". Lai to papildinātu, kinoteātru biznesam vēl ir pilnībā jāatbilst digitālajam projektori. Daudzos kinoteātros ir vismaz viens vai divi projektori, kas var prezentēt noteiktas filmas šādā formātā, taču parasti studijas pat digitālās filmas pārsūta uz filmu ruļļiem, lai tās atskaņotu kinoteātros. Lieki piebilst, ka šajā nozares pārejas periodā kinoteātri ir savvaļas kārts.

--

Tā kā nozares vadošie darbinieki pāriet uz digitālo vai izmēģina 3D filmu veidošanu, digitālā attīstība turpināsies. Martins Skorsēze, šobrīd filmē Hugo Kabrē, ir viens no tiem, kuri šobrīd izmēģina 3D un digitālo tehnoloģiju. Tie, kas cer uz turpmākajām filmām, kas tiks uzņemtas klasiskajā filmā, var būt droši, ka daži filmu veidotāji cīnīsies pret revolūciju, piemēram, Volijs Pfisters un Kristofers Nolans.

Kā jūs jūtaties par šo pārejas periodu nozarē? Vai varat atšķirt, skatoties digitālo filmu un filmas? Vai tev rūp? Kopīgojiet savas domas komentāru sadaļā zemāk.

Avots: /Film (Rodžera Dīkinsa intervija)

90 dienu līgavainis: Tania dalās savā vēsturē ar vardarbību ģimenē un vardarbību